Jaunā Rīgas teātra izrāde VECTĒVS

VECTĒVS

Starplauks ir zemes josla, kas atrodas starp pretinieku pozīcijām. Joslas platums ir atkarīgs no vietas topogrāfiskajām īpatnībām. Reizēm šī josla ir tik šaura, ka var dzirdēt, kā otrā pusē sarunājas. 1945.gada ziemā Kurzemes cietoksnī bija gadījumi, kad abās ierakuma pusēs runāja latviski.

Abi mani vectēvi krita. Viens – sarkanarmietis, otrs – leģionārs.
Es mēģinu saprast – kāpēc?

2008./2009. sezonas Spēlmaņu nakts balva Latviešu autora iestudējums!

2008./2009. sezonas Skatītāju balva – Labākā izrāde!

Izrāde iekļauta Baltijas Drāmas foruma 2017 programmā

Cilvēks, kurš meklē vectēvu – Vilis Daudziņš
Režisors – Alvis Hermanis
Mākslinieks – Uģis Bērziņš
Teksta autors – Vilis Daudziņš

"Man nav vectēva. Es piederu pie tās paaudzes cilvēkiem, kuru vectēvi karoja. Dažiem palaimējās atgriezties no kara, bet manējiem nē.
Un man viņu trūkst. Trūkst tā loģiskā paaudžu turpinājuma, to jūtu un domu, kādas ir starp vectēvu un mazdēlu. Laimīgi tie bērni, kas zina, kā tas ir – sēdēt vectēvam klēpī. Es nezinu. Jo viņi abi krita.
Kara sākumā viņiem bija 30 gadu, viens bija dārznieks, otrs – šoferis. Abi bija precējušies, un abiem bija divus gadus veci bērni – mana mamma un mans tētis. Un viņus abus paņēma armijā. Vienu latviešu leģionā, otru – Sarkanajā Armijā. Viens krita pie Dancigas, otrs pazuda bez vēsts kaut kur Vidzemē.
Viņi negribēja karot, un vēl mazāk viņi gribēja šaut viens uz otru. Bet tā sanāca...
Un es esmu viņu mazdēls.
Šī izrāde ir veltījums manu vectēvu piemiņai."

Vilis Daudziņš

Nav gaidāmo pasākumu