LAIKS DEJOT 2018 / Darbi procesā: solo

Izrāžu vakars papildināts ar darbu no LKA jauno horeogrāfu darbu programmas!

"Manu acu tulkojums"

Horeogrāfe: Alise Madara Bokaldere
Izpildītājas: Jana Jacuka & Laura Kušķe
Mūzika: Aurēlija Rancāne, Asnate Rancāne, Ilona Dzērve (Tautumeitas)
Tērpu māksliniece un scenogrāfe: Berta Vīlipsone
Gaismu mākslinieks: Ivars Tilčiks
Producente: Laine Pole

„Klusais gids” (20’)

Tūriste: Ilze Zīriņa
Mūzikas autori: Bendžs Paseks, Džastins Pols, Deivids Linčs / Benj Pasek, Justin Paul, David Lynch

„Klusais gids” ir sākums ceļojumam, kurā Ilze Zīriņa pēta attiecības starp intuīciju un intelektu. Novērojumi ir interesanti. No “es – horeogrāfs” uzpūtības nemaz nav tik viegli tikt vaļā. Katram senās patiesības klauvē pie apziņas savā laikā. Šai tūristei ir 44. Un viņas padomdevējs procesā ir: “.. subjektivitāte ir tikai veids, kā strukturēt pieredzi. Tā nav realitāte, kas spokaini veras ar jūsu acīm. Patiesībā jūsu pieredze rāda, ka “pats” – šķietamais subjekts – bieži ierodas post factum. Daudzējādā ziņā “pats “ ir kāds, kas skrien labi organizētas un jau ceļā esošas parādes beigās un nepārtraukti kliedz: “Skaties, ko esmu izdarījis!”” Dr. phil. Riks Hansons, Dr. med. Ričards Mendiuss.

„Nr. 12” (10’)

Horeogrāfija, gaisma, kostīms: Dmitrijs Gaitjukevičs
Dejo: Aldis Liepiņš

Šis ir pirmais solis izrādes „Nr. 12” radošajā procesā. „Nr. 12” iecerēta kā skaista, nedaudz patriotiska, nedaudz ironiska izrāde ar spēcīgu viedokli par cilvēka niecīgo eksistenci šajā pasaulē. Pasaulē, kurā mēs zaudējam savu inteliģenci, morāli, pasaulē, kurā šīs vērtības kļūst sekundāras. Pasaulē, kura ir pārvērtusies par korumpētu sistēmu, pret kuru cīnīties vienam pašam ir pilnīgi bezjēdzīgi. Cilvēku degradācija, nežēlība, stūrgalvība, bailes un nepārliecinātība par sevi, par rītdienu, par katru nākamo soli – tā ir mūsu neizbēgamā realitāte. Tomēr, par spīti tam visam, dažiem no mums izdodas nodzīvot prieka un laimes piesātinātu dzīvi!

„Brīvais laiks” (15’)

Horeogrāfe un izpildītāja: Elīna Lutce

Iedvesma darbam radās 2017. gadā Vīnē, kur apmeklēju izstādi “Sieviete. Feministu avangards 1970. gados no Smmlung Verbund kolekcijas” MUMOK muzejā. Izstādē tika izrādīti mākslinieču sieviešu darbi no septiņdesmitajiem gadiem. Tie rekonstruēja laiku, kad kolektīvi tika pārdefinēts sievietes tēls, vienlaikus paplašinot robežas vīriešu avangardiskās mākslas kanonā. Izstāde manī izraisīja milzīgu cieņu pret māksliniecēm, kuras ne tikai drosmīgā, bet arī ironiskā veidā runā par to, ko nozīmē būt sievietei. Izstādei bija četras daļas: 1) Sievietes lomas reducēšana līdz mātei, mājsaimniecei, sievai; 2) Alter ego: maskarāde, parodija, lomu spēles; 3) Sievietes seksualitāte versus objektivitāte; 4) Skaistuma normativitāte.

Izejas punkts un kustības sākums manam darbam – izstādē redzētais VALIE EXPORT darbs “The Birth Madonna”, kurā mani interesē ne vien sievietes ambivalentais tēls un jautājums – ko nozīmē būt sievietei šodien, bet arī attiecības starp sievieti un vienu no industriālās revolūcijas izcilākajiem izgudrojumiem – veļas mašīnu. Kad mūžsenais veļas mazgāšanas rituāls tiek aizstāts ar mehānisku ierīci, kas mazgāšanas/šķīstīšanas rituālu veic tavā vietā, ko tu dari ar iegūto laiku?