VISLATVIJAS DZIESMINIEKU UN TAUTAS SAIETA FONDS

Nezūdamības likums.

Tas darbojas.

Arī mirkļu pelēkos pelnos, kuros zūdam paši sev, kad ikdienas riņķa dancis nohorizontālē Visuma antenas, savij tās režģī un uzliek apziņai restotu sietu.

Nezūd un darbojas spēks, kas rada mirkļus ar sudraba miglu cauraustos, kad irst realitātes šķitums, un ir ļauts lidojums citās dimensijās, no kurienes klusa, trausla un vienmēr klātesoša balss lūdz – nenozaudējies, nāc mājās, nāc uz sirdi, mācies iet tās ceļu. Tici. Un dari. Dari savu darbu mīlestībā.

Ir vieta, kur tas ir iespējams. Kur atvēries sirds dziļums dziedē un iedvesmo, kur tas pārradās dzejolī un dziesmā.

Sa- jūti, sa- dzirdi, sa- redzi. Pārnāc.

Ļaujos, eju. Pļavā zied puķe, smaržo kurmja rakums – uz debesīm.

Pār ezeru plaukst migla un uzkāpj – mākoņos.

No Mīlestības saliņas savu sirdslūgšanu augšup sūta sens un saules sasildīts akmens milzis. Pāri galvai pārlido putns. Augstu.

Gaiss virmo augusta smaržā un ievibrē  tevī, cilvēk, rāmu un piepildošu pilnestības sajūtu, un tu attopies beidzot pārnācis – pie sevis.

Klusums, zem basajām pēdām elpo zeme un raida caur tevi pamatīgumu, piederību un no bezgalības nākdamu latvisku svētību. Tieši caur tevi un augšup.

Sajūta, ka arī lietus šeit spēj līt augšup.

Kopā. Just. Plūst. Būt. Neapturami viegli un gaiši.

Tikai kopā var sa- iet līdz Gaismai katrs pats sevī.

Pat, ja šis ir tas zūdības mirklis, kad savu balsi vairs nesadzird, – laiktelpas tuneļos kāda savējā tobrīd raidītais, nesavtīgi un nedomājot atdotais sirdspuksts, kļuvis par ritmu un melodiju, par piepildošu elpu, notur – smaidā, klusā vārdā, pleca sajūtā. Dziesmā.

Dzirdi? –  Tur dzied kāds savējais.

Viņa dziesma ir esība šeit un tagad, kopā radītā laikā un vietā, tai piemīt dzīvības brīnumainā svētība –  balss saver visas tavas ķermeņa šūnas jaunā un citā sajūtu vertikālē.

Pa apli, pa zigzagu, pa trīsstūri – pa Saulei, pa Māras ūdeņiem, pa Dieva zīmi – katrs savu ceļu nākdami, mēs sa-ejam kopā, kad augustā visbiezākie zvaigžņu lieti, kad kopā uz Lielkrūžu zemes veldzējamies no tās spēka un strāvojuma un jaunradām  iedvesmas lauku, kurā dēstīt katram savu gaismas puķuzirni, lai stīgo cauri laikiem, pāri lauka malām. Tas pulsē un ir dzīvs, veselu gadu nu tur atkal augšup dīgs vārdi, notis, melodija, sajūtas un noturēs kā saknes, kurās mēs paši – katrs viens un visi kopā – ESAM, ELPOJAM, RADĀM – šodienu, rītdienu, dzīvi, gaismu un mīlestību – savu Latviju.

/Sanita/

 

Uz tikšanos un Esam!