Ziemassvētku festivāls. Ziemassvētki Venēcijā

Piedalās: senās mūzikas ansambils "Hortus Musicus"

Andress Mustonens (vijole, mākslinieciskais vadītājs), Anto Enniss (Anto Õnnis) (tenors, perkusijas), Teniss Kaumanns (Tõnis Kaumann) (baritons, perkusijas), Riho Ridbeks (Riho Ridbeck) (bass, perkusijas), Olevs Ainomee (Olev Ainomäe) (stabule, taure, blokflauta, duduks), Teniss Kūrme (Tõnis Kuurme) (fagots, Rauschpfeife, blokflauta), Valters Jirgensons (Valter Jürgenson) (trombons), Imre Ēnma (Imre Eenma) (kontrabass), Tāvo Remmels (Taavo Remmel) (kontrabass), Ivo Sillamā (Ivo Sillamaa) (klavesīns, ērģeles)

Koncerts 2 daļās.

Programma

I daļa

1. Carmina Burana
Dziesmas no XIII gadsimta manuskripta

2. Anonīms, Itālija, XIV gadsimts
Saltarello

3. Dziesmas no Carmina Burana
„Ecce torpet probitas”
„Nomen a sollempnibus”

4. Anonīms, Francija, XIV gadsimts
„Danse Royale”

5. Dziesmas no Carmina Burana
„In taberna quando sumus”
„Celum non animum”

6. Anonīms, Francija, XIV gadsimts
„La quinte estampie real”

7. Dziesmas no Carmina Burana
„Tempus transit gelidum”
„Bache bene venies”

8. Anonīms, Itālija, XIV gadsimts
„Istampitta La Belicha”

9. Dziesmas no Carmina Burana
„Vite perdite me legi”
„Presens dies”
„Clauso chronos”
„O varium fortune lubricum”

II daļa

La Folia

1. Klaudio Monteverdi (Claudio Monteverdi) (1567–1643)
„Interrotte speranze, eterna fede” (Libro VII, 1619)

2. Džordžo Mainerio (Giorgio Mainerio) (1530?/40?–1582)
Dejas no kolekcijas „Il primo libro de balli” (1578)

3. Klaudio Monteverdi
„Zefiro torna e di soavi” („Scherzi musicali”, 1632)

4. Džordžo Mainerio
Dejas no kolekcijas „Il primo libro de balli” (1578)

5. Klaudio Monteverdi
„S’el vostro cor, madonna” (Libro VII, 1619)
„O mio bene, o mia vita” (Libro IX, 1651)

6. Arkandželo Korelli (Arcangelo Corelli) (1653–1713)
La Folia opuss 5 Nr. 12 (aranžējis Teniss Kaumanns (Tõnis Kaumann))

7. Anonīms katalāņu komponists, XVI gadsimts (Cancionero de Palacio)
„Dindiridin”

Carmina Burana (Bernes dziesmas) ir liels XIII gadsimta manuskripts. Tas iekļauj 254 poēmas, no tām lielākā daļa ir latīņu valodā. Manuskripts ieguva nosaukumu tikai XIX gadsimtā, jo tika glabāts benediktiešu klosterī Benediktbeuern. Vēsturnieki ir vienisprātis, ka manuskripts nav radīts tur, bet, visticamāk, radies Karintijas vai Tiroles apkaimē. Carmina Burana ir nozīmīgākais XII gadsimta nereliģiskās dzejas avots latīņu valodā. Lielākā daļa tekstu ir satīriski un pat piedauzīgi, bet kolekcijā ir arī pamācošas dziesmas, mīlas dziesmas, dzērāju dziesmas un apdziedāšanās dziesmas. Vairāki teksti ir pieejami ar melodiju.

Mūsdienās Carmina Burana lielākoties tiek saistīta ar Karla Orfa (Carl Orff) 1936. gadā sacerēto kantāti. Savā darbā Orfs izmantoja divdesmit četrus oriģinālā manuskripta tekstus, bet ne mūziku. Karla Orfa Carmina Burana ir ļoti populāra; tas ir viens no visvairāk spēlētajiem klasiskās mūzikas skaņdarbiem.

Folia ir trīsdaļīga portugāļu deja, kas ir izteikti raksturīga 15. gadsimta beigām. Aptuvenā tulkojumā tā nozīmē “traks” vai “apreibis” un sākotnēji tā bija ļoti strauja un trokšņaina deja, kuras laikā šķita, ka dejotāji ir zaudējuši prātu. Septiņpadsmitā gadsimta beigās popularitāti guva jauna, lēnāka La Folia versija un šī jaunā versija arī ir Arkandželo Korelli, Alesandro Skarlati (Alessandro Scarlatti) un Antonio Vivaldi radīto šīs dejas variāciju pamatā.

16. gadsimtā popularitāti iekaroja noteiktas, konkrētas un īsas četru līdz astoņu taktsmēru harmonijas, kas tika atkārtotas desmitiem reižu, un mūziķi izmantoja tās kā fonu improvizācijai, savu fantāziju un virtuozo priekšnesumu demonstrēšanai. Līdztekus La Folia populāras formas bija arī bergamesca, moresca, passamezzo antico, romanesca utt. Pasakalja (passacaglia) un čakona (ciacona) kļuva populāras baroka laikā.
La Folia gadsimtu gaitā ir iedvesmojusi simtiem komponistu. Līdztekus iepriekšminētajiem varam nosaukt arī tādus populārus komponistus kā Lulli (Lully), Marē (Marais), Džeminiani (Geminiani), Hendeli (Händel), J. S. Bahu (Bach), Saljēri (Salieri), Listu (Liszt), Bēthovenu (Beethoven) un Rahmaņinovu.

Liels spēks un maģija slēpjas pastāvīgajā īso harmoniju atkārtojumā, apburot un savaldzinot klausītājus. To sapratuši visu laiku komponisti līdz pat roka un blūza māksliniekiem.

Hortus Musicus pirmo koncertu sniedza 1972. gadā, kļūstot par vecāko pastāvīgi spēlējošo šī žanra ansambli Austrumeiropā un vienu no ilggadīgākajiem pasaulē. Ansambli dibināja Andress Mustonens, tobrīd vijoļspēles students Tallinas Valsts konservatorijā.

Padomju kultūras izolācijas apstākļos grupu izveidoja entuziasti, kuri savu jauneklīgo enerģiju tērēja, lai radītu Hortus Musicus īsteno un vienīgo veidolu, minimāli izmantojot palīdzību no ārpuses (jo tā praktiski nebija pieejama). Andress Mustonens bija ansambļa galvenā figūra un ideju ģenerators. Viņa nesamierināšanās ar režīma piedāvāto ideju aprobežotību, kā arī akmenī cirstām koncepcijām par mūziku prasmīgi un radoši virzīja grupas darbību līdz tam maz zināmajā pirmsbaha mūzikas pasaulē.

Hortus Musicus mūziķus vislabāk raksturo no klišejām brīva un radoša attieksme pret mūziku, kura ir ļoti tāla no mūsdienām radīšanas laika, bet ne satura ziņā. Hortus Musicus nenostājas opozīcijā tā sauktajai autentiskā atskaņojuma praksei, taču šāda vēsturiska muzicēšana nekad nav bijusi grupas darbības pašmērķīgs nolūks. Tādēļ Hortus Musicus koncerti un ieraksti skan dzirkstīgi, saprotami un iespaidīgi – tā ir dzīvīga mūsdienu cilvēku muzicēšana.

Četrdesmit piecos gados ansamblis Hortus Musicus sagatavoja un atskaņoja dažādas programmas, kurās ir iekļauta mūzika no 8. līdz 21. gadsimtam: gregoriāņu dziedājumi, viduslaiku liturģiskā drāma, himnas un motetes, flāmu skolas mūzika, itāļu Trečento meistari, 16. gadsimta polifonija, franču dziesmas, itāļu madrigāli, frottole un villanelle, renesanses deju svītas no visas Eiropas, 17. un 18. gadsimta baroka sonātes, kā arī laicīgie un sakrālie opusi, 20. gadsimta skaņdarbi (kas nereti ir komponēti tieši ansamblim Hortus Musicus).
Jau ilgu laiku Hortus Musicus neaprobežojas tikai ar senās Eiropas mūzikas atskaņošanu. Robežas tiek šķērsotas gan laika, gan teritorijas, gan žanra ziņā. Līdztekus tā sauktajai agrīnajai klasiskajai mūzikai ansamblis atskaņo arī moderno mūziku, džezu, kā arī eksotisku valstu tradicionālo un tautas mūziku.

Andress Mustonens atklāja mūziku ļoti neparastā veidā. Andress Mustonens, kurš savulaik pusaudža gados aizrāvās ar moderno mūziku, septiņdesmito gadu sākumā pievērsās senajai un baznīcas mūzikai.  1972. gadā Andress izveidoja senās mūzikas ansambli Hortus Musicus, kas aktīvi koncertē līdz pat šodienai. Gadu gaitā Andress Mustonens ir izveidojis plašu mūziķu un draugu loku, ar kuriem sadarbojas: Natālija Gūtmane, Aleksejs Ļubimovs, Dmitrijs Sitkoveckis, Mišels Letjē (Michel Lethiec), Inese Galante, Jurijs Bašmets, Gidons Krēmers, Ramons Jafe (Ramon Jaffe), Fransuā Lelo (Francois Leleux), Marsels Peress (Marcel Peres), Jošiko Arai (Yoshiko Arai), Paskals Galuā (Pascal Gallois), Sepo Kimanens (Seppo Kimanen) un Vasili Pantirs (Vasili Pantir). „Nekad neuzstājos kopā ar cilvēkiem, kurus nepazīstu, kuri nav mani draugi un kurus nemīlu.” Andress Mustonens ir arī aktīvs solo vijolnieks un diriģents, kurš ir pilnveidojis diriģenta prasmes visas savas muzikālās karjeras laikā.