Liepājas Simfoniskais orķestris un Vestards Šimkus

Ģēnija jaunība

 

Programmā:

I daļa

Jozefs Haidns - Pirmais koncerts klavierēm un orķestrim Domažorā Hob. XVIII:1 (1756)

Volfgangs Amadejs Mocarts - Pirmais koncerts klavierēm un orķestrim Famažorā KV 37 (1767)

 

 

II daļa

Ludvigs van Bēthovens - Pirmā simfonija Domažorā op. 21 (1800)

 

Piedalās:

Liepājas Simfoniskais orķestris

Diriģents: Atvars Lakstīgala

Klavieres: Vestards Šimkus

 

PAR MŪZIKU

 

Jozefs Haidns savu Pirmo koncertu klavierēm un orķestrim Domažorā sarakstīja 1756.gadā, 24 gadu vecumā, un zīmīgi, ka tas ir arī Mocarta dzimšanas gads. Haidns tajā laikā bija brīvmākslinieks un, lai nenomirtu badā, strādāja jebkuru mūziķa darbu: par smieklīgu samaksu pasniedza mūzikas stundas, spēlēja vijoli dzīrēs, bet reizēm arī vienkārši uz lielceļiem. Pēc pasūtījuma viņš sacerēja dažus savus pirmos lielos skaņdarbus. Taču visi tie bija gadījuma darbi. Haidns saprata: lai kļūtu par komponistu, vajag daudz un neatlaidīgi mācīties. Tā kā Haidnam nebija līdzekļu, ko maksāt slavenajam itāliešu pedagogam, komponistam un dziedonim Nikolo Porporam, viņš kļuva par tā pavadītāju, vienlaikus izpildīdams arī sulaiņa pienākumus. Tādējādi viņš guva tiesības izmantot Porporas vērtīgos norādījumus kompozīcijā.

Volfgangs Amadejs Mocarts Pirmo koncertu klavierēm un orķestrim Famažorā sarakstīja 11 gadu vecumā Zalcburgā. Lai arī ilgus gadus tika uzskatīts, ka mazā brīnumbērna pirmie četri klavierkoncerti ir pilnībā viņa paša veikums, tagad zināms, ka par pamatu šajos darbos ņemtas dažādu komponistu sonātes, un Pirmais klavierkoncerts attīstīts no vācu komponista Hermaņa Frīdriha Raupaha klaviersonātes. Iespējams, tieši šādā veidā jaunais ģēnijs apguva kompozīcijas tehniku, lai vēlāk varētu klavierkoncerta žanru vērienīgi attīstīt un pilnveidot.

Nav precīzi zināms, kad savu Pirmo simfoniju Domažorā pabeidza rakstīt Ludvigs van Bēthovens, bet arī šis ir dižgara jaunības darbs. Fināla skices datētas ar 1797.gadu, kad komponistam bija 27, simfonija pirmatskaņojumu piedzīvoja 1800.gadā Vīnē, spilgti iezīmējot jaunā simfoniķa talanta spožumu. Komponistu vēl nebija skārušas problēmas ar dzirdi, kas vēlāk būtiski ietekmēja viņa dzīvi, raksturu un kompozīcijas. Tolaik simfoniju standartu noteica Mocarta un Haidna darbi, tādēļ jaunais Bēthovens savā pirmajā šī žanra darbā lielā mērā pieturas pie kanona, lai arī jau šeit iezīmējas vēlāk tik raksturīgais sforcando un timpānu pielietojums, kā arī meistarīgās pūšaminstrumentu partijas. Savā ziņā Bēthovena Pirmā simfonija ir kā atbalss Mocarta un Haidna darbiem, un viņa vēlākajos darbos neatrast vieglumu, rotaļīgumu un pat naivumu, kas dzirdams šajā skaņdarbā.

 

PAR MŪZIĶIEM

 

Liepājas Simfoniskais orķestris (LSO) ir vecākais orķestris Baltijas valstīs. Latvijā tas aizvien ir vienīgais profesionālais orķestris ārpus galvaspilsētas.

LSO pirmsākumi meklējami 1881. gadā, kad tika dibināta pirmā Baltijas filharmonija. Pēc Otrā pasaules kara orķestra darbība tika atjaunota 1947. gadā Liepājas mūzikas vidusskolas paspārnē tās ilggadējā direktora un diriģenta Valda Vikmaņa vadībā. Jauns vēstures posms pavērās 1986. gada nogalē, kad orķestris ieguva profesionāla orķestra statusu.

Nozīmīgs posms orķestra vēsturē bijis laiks no 1992. līdz 2009. gadam, kad tā mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents bija Imants Resnis. Viņš būtiski paplašināja orķestra darbības diapazonu.

Ar 2010. gadu LSO ieguvis valsts orķestra statusu. No 2010. līdz 2017. gadam tā galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs ir Atvars Lakstīgala. Šajā laikā orķestris ir izveidojis ciešu sadarbību un radījis vērtīgus ieskaņojumus tādu mūzikas ierakstu namu paspārnē kā „Toccata Classics”, „Wergo”, „Odradek Records” un “Skani”. Kolektīvs regulāri sniedzis koncertus Baltijas valstīs, kā arī ar koncertturnejām viesojies gan Ķīnā, Japānā un Indijā, gan Grieķijā, kā arī Azerbaidžānā.

2015. gada 6. un 7. novembrī LSO ar svinīgiem atklāšanas koncertiem ieskandināja savu jauno mājvietu – koncertzāli “Lielais dzintars”. No 2017. gada septembra LSO galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs ir lietuvietis Gintars Rinkevičs.

LSO īpašā uzmanības lokā ir Latvijas komponistu mūzika un Latvijas skaņražu daiļrades veicināšana un popularizēšana; orķestris piedalās gan pirmatskaņojumos, gan pasūtina jaundarbus, par ko arī saņemts ne mazums balvu. Pēdējo sezonu laikā publikas un speciālistu vērtējumam nodoti visi LSO ierosinātā monumentālā 12 Liepājas koncertu cikla skaņdarbi.

LSO saņēmis Latvijas Lielo mūzikas balvu 2006 un 2017. Sešas reizes kļuvis par Latvijas mūzikas ierakstu gada balvas ieguvēju, kā arī ir citu zīmīgu balvu īpašnieks.

 

Diriģents Atvars Lakstīgala muzikālo izglītību ieguvis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kuru absolvējis mežraga spēles (profesors Arvīds Klišāns), pūtēju orķestra diriģēšanas (profesors Jānis Puriņš) un simfoniskā orķestra diriģēšanas (profesors Imants Resnis) specialitātēs. Profesionālo meistarību papildinājis meistarklasēs pie Vasilija Sinaiska, Leonīda Grīna, Nēmes Jervi, Pāvo Jervi, Henrija Šifa un citiem. No 2009. līdz 2011.gadam Atvars Lakstīgala studējis Berlīnes Mākslu Universitātē pie profesora Luca Kēlera.

Laika posmā no 1997. – 2010.gadam Atvars Lakstīgala darbojies kā profesionāls mežradznieks, gan atskaņojot kamermūziku un uzstājoties kā solists, gan spēlējot Latvijas un ārvalstu jauniešu un profesionālajos simfoniskajos orķestros. No 2010. līdz 2017. gadam Atvars bija Liepājas Simfoniskā orķestra galvenais diriģents.

Pie LSO diriģenta pults Atvars Lakstīgala debitēja 2008. gada martā. 2009. gadā debitēja pie Latvijas Nacionālās operas orķestra diriģenta pults, pēc veiksmīga snieguma saņemot uziacinājumu arī uz turpmāku sadarbību. Diriģents sadarbojies ar orķestri Berliner Symphoniker, Milli Reasürans Chamber Orchestra, Lietuvas Valsts simfonisko orķestri, Bari Simfonisko orķestri, Philharmonie Südwestfalen, Orchestra Sinfonica di Roma, Latvijas Nacionālo Simfonisko orķestris u.c.

Par sniegumu Liepājas Simfoniskā orķestra koncertos 2010. gadā Atvars Lakstīgala saņēmis Latvijas augstāko apbalvojumu mūzikā – Lielo Mūzikas balvu.

 

 

Pianists Vestards Šimkus ir studējis Rīgā, Losandželosā, Madridē un Minhenē. Viņa pedagogu vidū ir bijuši Sergejs Osokins, Teofils Biķis, Dmitrijs Baškirovs, Klaudio Martinezs-Mēners, Daniels Pollaks un Vadims Suhanovs. Viņš ir mācījies arī kompozīciju pie Pētera Vaska.

Būdams 1.vietas ieguvējs vairākos starptautiskos konkursos - tostarp Marijas Kanalsas Starptautiskajā Pianistu Konkursā (Barselona, 2009), viņš sāka gūt starptautisku atzinību, sadarbojoties ar BBC Filharmonijas orķestri, Birmingemas Simfonisko orķestro, Francijas Nacionālo orķestri un uzstājoties Lucernas, Šlēzvigas-Holšteinas, Reingavas, Bergenas un Lokenhauzas festivālos. Klausītāju un kritiķu atzinību nesusi Vestarda Šimkus sadarbība ar tādiem diriģentiem kā Andris Nelsons, Vasilijs Sinaiskis, Karels Marks Šišons, Teodors Kurenciss, kā arī solokoncerti un piedalīšanās kamermūzikas atskaņojumos Eiropā, ASV, Vidējos Austrumos, Ķīnā un Japānā.

Kā izpildītājmākslinieku, Vestardu Šimku īpaši interesē pēdējā gadsimta laikā tapusi mūzika. Dažkārt viņš mēdz spēlēt pilnībā improvizētas mūzikas koncertus. Šimkus ir arī komponists un atsevišķus viņa darbus ir izdevis prestižais Vācijas apgāds "SCHOTT Music & Media". Viņš ir divu klavierkoncertu, solo klaviermūzikas un kamermūzikas, kā arī kino un teātra mūzikas autors. 2016.gadā viņa komponētā oriģinālmūzika Lailas Pakalniņas režisētajai spēlfilmai "Ausma" apbalvota ar Latvijas Valsts augstāko apbalvojumu kinomākslā - "Lielo Kristapu".

Vestards Šimkus ir saņēmis Polijas un Igaunijas valstu augstākos apbalvojumus, Latvijas Lielā mūzikas balvu (2002 un 2009), kā arī Reingavas Mūzikas Festivāla balvu "Lotto-Förderpreis" (Vācija, 2014), JCI (Junior Chamber International) TOYP (Ten Outstanding Young Persons) balvu (Latvija, 2016) un ticis nominēts Starptautiskajai Klasiskās Mūzikas Balvai (2013).

Pianists ieskaņojis astoņus soloalbumus. Skaņu ierakstu namā ARS Produktion nāca klajā Bēthovenam veltīts tvarts un Vāgneram veltīts tvarts, kas nominēts ICMA (International Classical Music Award).