Balets Čaikovskis PRO et CONTRA Borisa Eifmana baleta teātris, Sanktpēterburga

ČAIKOVSKIS. PRO ET CONTRA

Borisa Eifmana balets

ar Pētera Čaikovska mūziku

Scenogrāfija: Zinovijs Margoļins

Kostīmi: Olga Šaišmelašvili, Vjačeslavs Okuņevs

Gaismas: Aleksandrs Sivajevs, Boriss Eifmans

Borisa Eifmana balets “Čaikovskis. PRO et CONTRA” ir kopsavilkums – tas apkopo daudzus gadus ilgušas horeogrāfa pārdomas par izcilā komponista personību un viņa radošās darbības pētījumus. Baleta pirmizrāde notika neilgi pirms Eifmana 70 gadu jubilejas, kas tika svinēta 2016. gada 22. jūlijā. Tā paša gada novembrī Borisa Eifmana teātra solistei Ļubovai Andrejevai par Pētera Čaikovska sievas Antoņinas Miļukovas partijas izpildījumu tika piešķirta Sanktpēterburgas teātru  balva “Zelta Sofits”. Baleta “Čaikovskis. PRO et CONTRA” izpildītājmākslinieku ansamblis saņēma “Zelta Sofita” ekspertu padomes speciālbalvu par augstu meistarību un pašatdevi.   

Pēteris Čaikovskis ir Borisa Eifmana iemīļotākais komponists. Viņa mūziku horeogrāfs izmantojis, iestudējot savas iezīmīgākās izrādes “Idiots” (1980.), “Sarkanā Žizele” (1997.), “Musagets” (2004.), “Anna Kareņina” (2005.) un “Jevgeņijs Oņegins” (2009.). Atsevišķi jāizceļ balets “Čaikovskis”, kas uzvests 1993. gadā un ar nemainīgām sekmēm viesojies uz visas pasaules skatuvēm. Tagad Eifmans piedāvā jaunu, oriģinālu plastisko izteiksmi, kas atbilst mūsdienu baleta teātra mākslinieciskajām un tehnoloģiskajām iespējām, izrādē “Čaikovskis. PRO et CONTRA”.

“Daudzu gadu garumā pievēršoties Čaikovska mūzikai, es sapratu, cik bezdibenīgi dziļa ir komponista pasaule. Apjautu to tēmu dažādību, kuras saistītas ar viņa daiļradi, psihisko būtību, attiecībām ar tuviem cilvēkiem. Iepriekš netiku to visu pētījis pietiekamā mērā, tāpēc gribējās radīt skatuves darbu, kurā es spētu vēl vairāk iedziļināties Čaikovska radošajās mokās,” stāsta Boriss Eifmans.

Izrādes horeogrāfiskais teksts, kas pārliecinoši harmonē ar Čaikovska mūziku emocionāli dramaturģiskajā ziņā, izceļas ar daudzveidību un galēji precīzi atveido varoņu iekšējos pārdzīvojumus. Plastiskās valodas novatorisms ļāvis Eifmanam redzīgi un dziļi pētīt personības iekšējo šķelšanos, ko komponists tik mokoši pārdzīvoja, kas viņam kļuva par nepanesamu dvēseles ciešanu avotu un noteica viņa skaņdarbiem piemītošo traģiskas grēksūdzes skanējumu.