Polina Osetinskaya

Poļina Osetinska atgriežas Latvijā ar diviem koncertiem – Rīgā un Daugavpilī 

Viņa ir vairāk nekā pianiste – viņa ir liela mūziķe ar savu atpazīstamu rokrakstu, brīnumskaistām programmām un kristālskaidru, skaļi paustu sabiedrisko nostāju – kas šajos laikos ir kā drosme, tā risks. Poļinas Osetinskas uzstāšanās lielākajās Krievijas koncertzālēs tiek atceltas, mazākas kultūras iestādes pirms koncertiem izsludina par mīnētām – ar cerību, ka publika nobīsies un izklīdīs. Frāzes “mūziķe spridzināja”, “koncerts norāva jumtu” tagad skan divdomīgi, taču pēc Poļinas Osetinskas pērnā rudens solokoncerta Rīgā dzirdēja runājam tieši tā. Un to noteikti varēs teikt arī pēc diviem pavasara koncertiem: 18. maijā pianiste uzstāsies Daugavpils teātrī, 20. maijā – Lielajā ģildē.     

Poļina kāpa uz lielās skatuves tajā vecumā, kad citi sāk iet pie skolas tāfeles. Viņas paaudzē, Padomju Savienības pēdējā piecgadē, valstī bija četri galvenie brīnumbērni. Trīs, tikko pieauguši, kopā ar saviem pedagogiem pārcēlās uz Rietumiem: pianists  Jevgeņijs Kisins, vijolnieki Vadims Repins un Maksims Vengerovs. Kamēr visi gaidīja, ka Poļina rīkosies tāpat, viņa palika. Un tas bija viņas personīgais lēmums: 13 gadu vecumā šī meitene izcīnīja tiesības rīkoties pēc pašas gribas. 

Pēc tam viņa mācījās Maskavā un Sanktpēterburgā, dzīvojot abās pilsētās reizē. Piedalījās tikai vienā starptautiskā koncertā, toties visos laikos koncertēja – un daudz. 2007. gadā pabeidza rakstīt grāmatu “Ardievu, skumjas” par savu bērnību, ko grūti pielīdzināt citām bērnībām – vai vispār jebkam. Grāmata, protams, kļuva par dižpārdokli. Pirmkārt, tobrīd Poļinai jau bija milzums talanta pielūdzēju, kuri bija gatavi ne vien iet uz koncertiem, bet pat braukt uz tiem no citām pilsētām un valstīm, kur nu vēl grāmatu nopirkt. Otrkārt, “Ardievu, skumjas” ir patiešām laba grāmata, skarba un patiesa.

Poļinas Osetinskas CV ierakstīti desmit albumi, ko laidušas klajā mūzikas izdevniecības “Sony Music”, “Naxos”, “Bel Air”, “Quartz” un “Melodija”, vairākas izrādes – kopā ar aktrisi Kseniju Rapoportu, mūziķi Andreju Makareviču, rakstnieci Ludmilu Uļicku, piemēram, un Mūziķu profesionālās veselības centrs, kur Poļina ir ieguldījusi visu savu nebūt ne vieglo pianistes pieredzi.

Poļinu ir intervējuši labākie mūzikas žurnālisti, bet pavisam nesen arī Katerina Gordejeva – šīs sarunas lasīt un klausīties ir tīra bauda.  

Taču nekas nav pielīdzināms koncertiem. 

Poļina uzstājas Zalcburgas festivālā un Kārnegī zālē, vispār visā Eiropā un Ziemeļamerikā. Soloprogramma “Baroka mūzika pasaules kino šedevros” Rīgā jau skanēja pērn un bija izpirkta pilnībā, daudzi, kam biļešu nepietika, tagad pošas uz Daugavpili. Baha mūziku šajā izlasē pārstāv skaņdarbi, kas izmantoti Andreja Tarkovska lentē “Solaris”, Frānsisa F. Kopolas “Krusttēvā 2” un Larsa fon Trīra “Šķeļot viļņus”; Hendelis saistīts ar Ingmāra Bergmana “Rudens sonāti” un Stenlija Kubrika “Bariju Lindenu”; Kuperēns – ar Terensa Malika  “Dzīvības koku”; Pērsels ar Pītera Grīnveja “Zīmētāja kontraktu”… Savukārt Rahmaņinovu un Gļinku, Desjatņikovu un Silvestrovu Poļinas Osetinskas izpildījumā mēs Latvijā vēl nav noteikti neesam dzirdējuši.

Un skaistuma šajā programmā ir tieši tikpat, cik jēgu un nozīmju, asociāciju un paralēļu, likteņa krustceļu un sazarojumu – tātad bez sava gala. 

Mihails Gļinka, noktirne “Šķiršanās”: krievu kompozīcijas skolas pamatlicējs daudz ceļoja un ilgu laiku dzīvoja Eiropā – piemēram, simfoniju “Tarass Buļba” sāka rakstīt Parīzē; kad dzimtenē viņu piemeklēja radošā krīze un neatzīšanas rūgtums, izlēma uz visiem laikiem pārcelties uz Berlīni. Aizbraucot no Carskoje Selo, Gļinka – kā atminējās viņa māsa – “nospļāvās zemē un karsti izsaucās: “Kaut man šo derdzīgo valsti nekad vairs neredzēt!””, taču svešumā ātri aizgāja mūžībā… Sergejs Rahmaņinovs, prelūdijas: 1917. gada beigās, pēc revolūcijas, dižais komponists pameta Krieviju uz visiem laikiem, bija te aizliegts, te slavināts, te atstumts, te – kad sniedza ievērojamu finansiālu atbalstu cīņā pret fašismu – uzstājīgi un veltīgi padomju varas atpakaļ aicināts…  Leonīds Desjatņikovs “Bukovinas dziesmas”:  Harkivas iedzimtais, Ļeņingradas konservatorijas absolvents, viens no pēcpadomju telpā visbiežāk atskaņotajiem komponistiem, arī – pēc skandāliem, varas iestāžu iejaukšanās, protestiem ap Lielā teātra operu “Rozentāla bērni” – viens no visapspriestākajiem, šajās 24 klavieru prelūdijās atceras ukraiņu folkloru, kura viņā dzīvo kopš bērnu dienām… Valentīns Silvestrovs, bagateles:  85 gadus vecais patriarhs, kurš tagad dzīvo Vācijā un šoziem viesojās Jūrmalā, 1970. gadā tika izslēgts no Ukrainas PSR Komponistu savienības savu radošo uzskatu dēļ, jo tie bija pretrunā ar oficiālo kultūras politiku, bet nu ir atzīts par izcilāko mūsdienu ukraiņu komponistu…

Visus četrus pulcinājusi vienā programmā, Poļina Osetinska dāvās viņiem – un mums – savu pārsteidzošo klavierspēli – tik lokanu, intelektuālu, virtuozu un apburošu. Lai mūzikas valodā runātu ar klausītājiem par to, kas tagad notiek ar mums un ap mums. 

Tas būs neaizmirstami. 

Koncertu organizē starptautiskā producentu kompānija “Winstag Production, OU”. Biļetes var iegādāties “Biļešu Paradīzes” tirdzniecības vietās un  www.bilesuparadize.lv.