Rīgas festivāls. Egils Siliņš un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris

Pēteris Vasks raksta, kad nevar klusēt un savā daiļradē tiecas runāt par globālām un pārlaicīgām problēmām. Dzīvība un nāve, naids un piedošana, harmonija un disonējošs haoss ir tēmas, kas caurauž viņa ekspresīvo un emocionālo skaņu rakstu. To var saukt par neoromantismu, “jauno garīgumu”, “jauno vienkāršību” vai arī par misijas apziņu - likt ieklausīties brīdinājumā, pamazām izzūdošajās dabas balsīs, aicināt attīrīt dvēseli no ierastās bezrūpības par pasauli, dzimteni, nākotni... Šī pārliecība ieausta gan stīgu orķestrim rakstītajā Viatore - stāstā par ceļinieku un mūžību, gan ticību un gaismu apliecinošajā Credo. Līdzīgas tēmas savā daiļradē izgaismo arī latvieša “gara radinieks” - gruzīnu komponists Gija Kančeli - koncentrēta garīguma un klusuma mūzikas meistars, kuru Rodions Ščedrins reiz raksturojis kā askētu ar maksimālista temperamentu un apvaldītu Vezuvu. Apjomīgo Don’t Grieve Kančeli pabeidza brīdi pirms 11. septembra traģēdijas un līdz ar tā pēdējiem vārdiem, kas likti arī darba nosaukumā, aicina neskumt un nesērot. Kompozīcija veltīta slavenajam krievu baritonam Dmitrijam Hvorostovskim, bet Rīgas Domā tā skan izcilā latviešu dziedātāja Egila Siliņa un diriģenta Māra Sirmā vadītā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra lasījumā.